Šūpuļdziesmas, kurām zināmi teksta vai mūzikas autori

     „Aprakstot šūpuļdziesmas, bez uzmanības nevar atsāt dziesmas, kurām zināmi teksta vai mūzikas autori, bet laika gaitā tās kļuvušas ļoti populāras un folklorizējušās. Šīs dziesmas fiksējuši folkloras vācēji, un vēlāk tās pilnībā vai fragmentāri publicētas lielākajos šūpuļdziesmu izdevumos. Var runāt par trim šādām šūpuļdziesmām, kas laika gaitā folklorizējušās.

      Kā pirmo var minēt dziesmu ar latviešu tautasdziesmām neraksturīgu ritmu: „Aijā, bērniņ, pūpās,/ Kas tev’ rītu šūpās?” (LTdz 24 787). Tā izteikta jautājuma formā, un tai līdzīga – „Aijā, bērniņ, pūpo, / Miega māmiņ’ šūpo [..]” Dziesmas dažādās variācijās izplatītas visā Latvijā. K. Barons, ievadot šūpuļdziesmu apakšnodaļu, atzīst, ka šīm dziesmām ir vāciska izcelsme, un „Latvju dainās” tās neievieto.

      Pēc Jēkaba Vītoliņa domām, šīs dziesmas ir viens no tipiskākajiem G. Fr.Stendera ieviestā sentimentālisma paraugiem, kas tautā izplatījušās jau no 18.gadsimta beigām. Kā piemēru folklorists un mūzikas zinātnieks min Jurjānu Andreja Jēkabpils rajona Vārnavā pierakstīto dziesmu:

     1. Aijā, bērniņ, pūpo, / Miega māmiņ' šūpo, / Manu mazo enģelīt, / Actiņas iemidzini!/ E, apa-leja, / E, apa-leja!/ 2. Daža māte skraida, / Ciema puišus gaida, / Grozās, aizmirst bērniņu, / Bet pie tevis māte dus. / E, apa-leja, / E, apa-leja! (Vītoliņš J. Bērnu dziesmu cikls. Bērnu dziesmas.- 129.lpp.) 

     Savus uzskatus J. Vītoliņš pauž, neatsaucoties uz kādu konkrētu Vecā Stendera tekstu, kas dotu iespēju salīdzināt. Tādēļ svarīgi šķita atrast pirmavotu, no kura minētais motīvs varētu būt tautā izplatījies. Tādu, lai arī nedaudz rediģētu, izdevās atrast Smiltenes mācītāja Kārļa Kundziņa 1901. gadā izdotajā grāmatā „Vecā Stendera raksti”. Lai rastos pilnīgs priekšstats par šī teksta saistību ar latviešu šūpuļdziesmām, tā citējama pilnībā:

     1. Žūžu, bērniņ, pūpo! / Miega māmiņ šūpo / Manu mazo eņģeli, / Actiņas iemidzini. / 2. Kungi savā jaktī / Muld caur dziļu nakti, / Kamēr tie vēl gulēt ies, / Būsi jau izgulējies. / 3. Dažs tēvs par negantu / Pārdzer godu, mantu, /Tukši gultās bērniņi – / Bet tavs tēvs peln maizīti. / 4. Daža māte skraida, / Ciema puišus gaida, / Grozās aizmirst bērniņus – / Bet pie tevim māte dus. / 5. Dievs par tevi gādā, / Tēvs priekš tevis strādā, /Tevi apkopj māmiņa: / Guli droši miedziņā. / 6. Sapņo, ka mēs tevi / Pieņemam pie sevi, / Mīļi tevi apkampjam, / Klēpī ceļam, bučojam. / 7. Paliec mūsu rota, / Mums no Dieva dota; / Eņģelīši vaidziņā, / Kas mums sirdi priecina. / 8. Guli, zālīt, glīši, / Lai sedz eņģelīši. / Gul līdz rītam mierigi / Kad dzied gailis: kikriki! / 9. Žūžu, bērniņ, pūpo! / Miega māmiņ šūpo; / Manu mazo eņģeli / Miedziņā atspirdzini!  

     Kā redzams, salīdzinot tekstus, J. Vītoliņa dotā dziesma pilnībā sakrīt ar Vecā Stendera tulkotās dziesmas pirmo un ceturto pantu. Daži fragmenti atrodami arī citās dziesmās. Tā, piemēram, Andreja Krūmiņa Sikšņu ciemā pierakstītā Margaritas Reinfeldes dziesma (Aijā, bērniņ, pūpās, / Miega māmiņ’ šūpās; / Gul līdz rītam mierīgi, / Kad dzied gailis kikargū.) sakrīt ar Stendera dotās šūpuļdziesmas pirmā un astotā panta daļām. Ne tik tiešas atsauces uz minēto literāro avotu jaušamas „Latviešu tautasdziesmu” 6. sējumā: 

    Aijā, bērniņ, pūpās,  / Kas tev’ rītā šūpās? / Miega māmiņ’ šūpās, / Eņģelīši žužinās. (LTdz 24 770);  

   Aijā bērniņ, pūpās, / Miega māte tevi šūpos! /  Tēvs brauks uz pilsētu, /  Mātei nava vaļas. / Māte kaktā sēdēja, / Vecas bikses lāpīja. (Ltdz 24 772).

     Arī LFK arhīva bērnu dziesmu kartotēkas beigās atrodami minētās Stendera dziesmas atsevišķi panti, pēc kā var spriest, ka pagājušā gadsimta 20. un 30. gados, kad teksti iesūtīti, tie vēl tautā funkcionējuši. Taču „Latviešu tautasdziesmu” 6.sējuma sastādītāji šos pantus kā aizguvumu no vācu kultūras apzināti nav publicējuši.

     Tomēr kā redzams publicēto tekstu piemēros no „Latviešu tautasdziesmu” 6. sējuma, ļaudis radoši pārveidojuši Vecā Stendera tekstus, un uz šo tekstu bāzes veidojuši jaunas šūpuļdziesmas.

    Otra šūpuļdziesma ir „Aijā, Ancīt, aijā”. Tā pirmo reizi publicēta 1889.gadā iznākušajā „Dziesmu krājumā jauktiem un vīru koriem” Jurjānu Andreja redakcijā.

     Dziesma publicēta ar nosaukumu „Šūpļa dziesma” un figurē kā „tautas dziesma uz balsiem likta no B. Lubbau’a”: 1. Aijā, Ancīt, aijā, saldā miedziņā, / Māsiņ' tevi šūpās vieglām rociņām. / 2. Augs trejādas avis manam Ancīšam: / Strup' un grausītes, sprogainītes ar'. / Trejiem zirgiem braucu tavās kristībās / Dievs, dod ' Ancīšami sešiem zirgiem braukt.  

     Tuvākas ziņas par B. Lubbau trūkst, tāpat nav zināms, kur viņš šo dziesmu dzirdējis. Iespējams, ka pats to sacerējis, un dziesma bijusi tik „lipīga”, ka līdz ar koru kustību izplatījusies un tautā kļuvusi ļoti iemīļota.

     Tā kā „Aijā, Ancīt, aijā” pirmo reizi tika publicēta 1889. gadā, tad pastāv iespēja, ka to zinājis arī Krišjānis Barons. Taču šāds teksts „Latvju dainu” 1.sējumā nav sastopams, un K. Barons to nepiemin arī šūpuļdziesmu ievadā. Lai gan LFK fonotēkā ir vairāki šīs dziesmas ieraksti, to nepublicē arī „Latviešu tautasdziesmu” 6.sējumā. Bez kāda plašāka komentāra 1971. gadā šūpuļdziesma „Aijā, Ancīt, aijā” publicēta J. Vītoliņa grāmatā „Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas” (Vītoliņš J. Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas. – 152.–153. lpp.).

     Dziesma tiek uzskatīta par īstu tautasdziesmu vēl joprojām. Darba autore no saviem pamatskolas gadiem atceras, ka šī dziesma bija ievietota dziedāšanas grāmatā, un tika dziedāta kā „autentiska” tautasdziesma. Vēl joprojām šūpuļdziesma „Aijā, Ancīt, aijā”, ar atsauci uz latviešu tautasdziesmām, tiek mācīta mūzikas stundās pamatskolā. Tādā veidā informācija par to, ka „Aijā, Ancīt, aijā” ir tradicionāla latviešu šūpuļdziesma, tiek nostiprināta un popularizēta jau bērnībā.

     Trešais teksts saistās ar Rūdolfa Blaumaņa lugu „Skroderdienas Silmačos”, un pazīstams ar nosaukumu „Aiz kalniņa mēnestiņis”. Dziesmas mūzikas autors ir tuvs R. Blaumaņa draugs, piebaldzēns, Aleksandrs Būmanis,  un to  izrādes  laikā  Ances  mazulim  dzied  „Silmaču”  saimniece [R. Blaumaņa lugā „Skroderdienas „Silmačos”” dziesmas nosaukums ir „Uz kalniņa mēnestiņis”, un to izpilda lugas 2. cēlienā ceturtās bildes („Laime pirtiņā”) trešajā skatā. Dziesmas pirmavotā minētie vārdi nav identiski tiem, kurus pierakstījuši folkloras vācēji. 1. Uz kalniņa mēnestiņis, aijā, žūžū, / Ripu rāpu uzrāpāja, žūžū. / 2. Mēnestiņi, baltsvārcīti, / Nenāc mūsu lodziņā. / 3. Uz upīti pakalnē / Teci, teci klusiņām. / 4. Tur stāv divi bārainīši / Zvaigžņotām actiņām. / 6. Sēstatiesi laiviņā, / Mēnestiņis vizinās. / 7. Mēnestiņis vizinās / Aiz sudraba pavediena. (Blaumanis 1959, 34 – 35)].

   Kā atzīmē J. Vītoliņš, tā ir Vidzemē vairākos pierakstos fiksēta folklorizējusies dziesma, kuras melodija tuva daudzu šūpuļdziesmu sākuma intonācijām.

1. Aiz kalniņa mēnestiņis / Ripu rapu uzripoja. / M / Ripu rapu uzripoja. / 2. Mēnestiņi, baltsvārcīti, / Nenāc manā lodziņāi! /  3. Mani mazi bāleliņi / Miegaināmi actiņāmi. / 4. Mēnestiņis nakti brauca, / Mani ņēma ormanīti. / 5. Mēnestiņis man iedeva /  Savu zvaigžņu mētelīti. (Vītoliņš J. Bērnu dziesmu cikls. Bēru dziesmas. - 127.lpp.)  

    Salīdzinot R. Blaumaņa tekstu ar J. Vītoliņa publicēto folkloras materiālu, redzams, ka divi pirmie panti tautas mutē saglabājušies gandrīz nemainīti. Nākamajos pantos (no 3. līdz 5. pantam) apspēlēti R. Blaumaņa dotie tēli – mēness un zvaigznes –, kuri kombinēti ar šūpuļdziesmām raksturīgiem teksta elementiem – miegainām acīm un ormaņa tēlu.”

  (Smilgaine U. Šūpuļdziesmas un ucināmās dziesmas latviešu bērnu folklorā. 2008.,  https://dspace.lu.lv/dspace/handle/7/5009