Par tautasdziesmu melodiju autentiskumu

     „Asa polemika presē par latviešu tautasdziesmām izraisās 1874.gadā pēc J.Cimzes „Dziesmu rotas” trešās daļas iznākšanas. Krājumu recenzē jaunais komponists, skolotājs un Pēterburgas konservatorijas audzēknis Baumaņu Kārlis (1835-1905). Viņš nenoliedz J.Cimzes nopelnus tautasdziesmu melodiju vākšanā un publicēšanā, nerunā arī par dziesmu muzikālās apdares jautājumiem, kurus J.Cimze tiešām risina patvaļīgi. K.Baumani satrauc tautas melodiju autentiskums: pamatīgi izanalizējis šajā „Lauku puķu” otrajā krājumā ievietotās, par latviešu tautasdziesmām nosauktās 125 dziesmu melodijas, viņš lielāko daļu no tām atzīst par vēsturiskiem aizguvumiem no vācu, krievu un citu tautu dziesmām. Tieši tādēļ viņš uzsver nepieciešamību noskaidrot, kas ir īsta latviešu tautasdziesma. Līdz ar to tiek izvirzīta jaunajai latviešu folkloristikai svarīga, vēl daudzus gadu desmitus ilgi diskutētā problēma par tautasdziesmu autentiskumu. K.Baumaņa rīcībā toreiz nav nekādu faktu materiālu, lai dotu plašāk argumentētu atbildi uz šo jautājumu, ir tikai krievu mūzikas darbinieku vidē gūtās atziņas un intuitīva pārliecība par tautasdziesmu kā spilgtu tautas nacionālā rakstura izpausmes formu. „Liriskajā dziesmā tauta ir ielikusi visas savas jūtas un domas, tajā uztveram tautas sirds pukstēšanu.  Tādēļ tieši liriskajās dziesmās tautas  rakstura būtība izpaužas jo uzskatāmi,” raksta K.Baumanis un aicina tekstu un melodiju vācējus kritiski izvērtēt iegūto materiālu, atsijāt no tā visu svešo, kaut arī ieguvums būtu kvantitatīvi mazāks. (..)

     Polemikas norisi un arī savu tautasdziesmas jēdziena izpratni plašā rakstā aplūko Aleksandrs Vēbers (1848-1910) [Varaidošu Zanderis, Kas ir tautas dziesma // Baltijas Vēstnesis. – 1875.- Nr.13, 16, 19, 20]. Vēlākais Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisijas priekšnieks te vēl pauž jaunlatviešu uzskatus par folkloru. Noraidot K.K.Ulmaņa  uzskatu par episko varoņdziesmu kā tautas dzejas vērtības kritēriju, viņš tautasdziesmu avotus un specifiku meklē nacionālās valodas, ģeogrāfisko apstākļu un vēstures īpatnību veidotajā tautības jēdzienā. Šie faktori arī noteikuši latviešu tautasdziesmu lirisko raksturu, raksturīgās satura un formas īpatnības. Tautasdziesma ir tautības jēdziena būtiska, pie tam gandrīz nemainīga izpausme. „Tādu dziesmu, pie kuras celšanās un dziedāšanas visa tauta dalību ņēma, kura uzglabājās tautas mutē caur ilgāku laiku, no tēva un mātes uz bērniem pāriedama, kuras sirmo sacerētāju tautas atmiņa vairs nezin daudzināt, kura beidzot tautas dzīvi mums tik vientiesīgi un patiesi priekšā stāda, kāda tā īstenībā ir, tādu dziesmu mēs, latvieši, saucam par tautasdziesmu..” Šajā definīcijā, kurā saskatāma Herdera tautas dzejas vērtējuma atbalss, A.Vēbers formulējis visiem jaunlatviešiem raksturīgo, vēl visai abstrakto viedokli, kā arī domu par nepieciešamību tautasdziesmas pasargāt no jaunlaiku ietekmēm. (..)

     Jau tuvākajos gados uzkrātais folkloras materiāls ļauj papildināt un arī koriģēt daudzas jaunlatviešu nostādnes. Drīz Jurjānu Andrejs (1856-1922) apstiprina K.Baumaņa kritiku par J.Cimzes krājumu, 1894.gadā laižot klajā paša savāktos tautas mūzikas materiālus. A.Jurjāns pārliecinoši parāda tautas melodiju nacionālās īpatnības, sniedz to periodizāciju un klasifikāciju. Tajā pašā laikā vecākie tautas melodiju pieraksti liecina, ka tautā dzīvo arī J.Cimzes tautasdziesmu apdares. „Dziesmu rotas” daudziem teicējiem kļūst par melodiju avotu.”   (O.Ambainis. Latviešu folkloristikas vēsture: Pamatvirzieni un fakti. – R.: Zinātne, 1989. 51.-53.lpp.)

     No 1872.gada līdz 1884.gadam tiek izdoti J.Cimzes astoņi „Dziesmu rotu” krājumi: trīs „Dārza puķes”- vācu komponistu dziesmas, pieci „Lauku puķes”- latviešu tautasdziesmu apdares koriem. Sadaļā Dziesmas/Dažāda dziedāšana/Citas dziesmas dziesmas „Kas man kaitēj nedzīvot”, sadaļā Dziesmas/Cilvēka mūža ritums/Precības dziesmas „Teci, teci kumeliņi” un sadaļā Dziesmas/Tēvu zeme, tās aizsardzība/Karavīru un kara dziesmas dziesmas Gatvas manis kara zirgs melodijas avots ir J.Cimzes „Dziesmu rota jauktiem koriem. Septītā daļa. Lauku puķes”, kas izdot pēc J.Cimzes nāves 1884.gadā.

 

     No 1894.gada līdz 1926.gadam izdotas sešas Andreja Jurjāna  „Latvju tautas mūzikas materiālu”  burtnīcas.