Kā katru gadu 22.septembrī plkst. 20:00 iedegsies Baltu vienības dienas ugunskuri baltu pilskalnos. Ugunskuru karte skatāma: https://www.google.com/maps/d/viewer?mid=zUN89PXza4iA.knQpg5FGxdgw.

        Arī Pekas kalnā – mūsu novada teritorijā Kauguru pagastā esošajā senlatvju pilskalnā - 2015.gada 22.septembrī plkst.20.00 iedegsim Baltu vienības dienas uguni.

        Visi, kas vēlas baudīt šo kopā būšanas mirkli, esat mīļi gaidīti Pekas kalnā – vienā no ļoti ticamām Beverīnas pils atrašanās vietām, stratēģiski nozīmīgā pilskalnā, kas, iegūlies Gaujas līkumā Valmieras pievārtē, savulaik, iespējams, nopietns muitas punkts Tālavas valstī, ir varējis kontrolēt visas pa upi ejošās laivas un kuģus (par pilskalnu skatīt novada interneta vietnē  www.beverinasnovads.lv sadaļā Pagasti/Kauguru pagasts/Daba un vietas).  

 

         Par Baltu vienības dienu

       Baltu vienības dienu atzīmē, pieminot 1236. gada 22.septembra vēsturiskos notikumus, baltu tautām – lietuviešiem un zemgaļiem Saules kaujā sakaujot Zobenbrāļu ordeni.

      13. gadsimtā Baltijas zemēs iebruka krustneši no Rietumeiropas, - ordenim un bīskapam izdevās pakļaut igauņu un lībiešu zemes, kā arī lielāko daļu latgaļu zemju, tad iekarota Kursa un Zemgale. 1236. gadā plaši krustnešu pulki nepacietīgās alkās sirot un laupīt ieradās Rīgā, laupīt un dedzināt bija plānots arī žemaišu zemēs, tāpēc 2000 – 3000 vīru lielais karaspēks gatavojās iekarot Lietuvu.

     Taču žemaiši bija izstrādājoši plānu vācu sakaušanai – ņemot vērā, ka karavīra svars kopā ar bruņām pārsniedza 150 kilogramus, krustneši ar zirgiem tika ielenkti purvainā apvidū, kur viņiem būtu grūtāk cīnīties. 22. septembrī, kad krustneši gribēja atstāt nometni, izrādījās, ka tā ir lietuviešu ielenkta – tā nu sirotājiem nebija citas izvēles, kā karošana pavisam neizdevīgā vietā. Lietuviešiem cīņā pievienojās arī zemgaļi, bruņoti ar zobeniem, šķēpiem, lokiem un kaujas cirvjiem.

      Lūk, kā Plūdoņa poēmā „Kauja pie Saules” lietuvju karavadonis Rindaugs apliecina brālību ar zemgaļiem:

      Bet silā tur noslēpies Rindaugs ir pats/ Līdz ar palīgiem zirgos vējašos;/ Zem cepures deg tam kā vanagam skats;/ Viņš uzrunā jājējus brašos:/ „Jūs, dūšīgie Lietavas drasoņi,/ Jūs zināt, kā brāļtautas vārgo:/ Lai mirstam tad labāk kā varoņi,/ Nekā atdodam brīvību dārgo!/Mūsu laime tiem nerūp, nedz dvēseles,/ Tik jūsu zemes un mantas tie meklē./Un tas tiešām ir tiesa, ko saku jums es:/ Visi, visi tie triecami peklē!/ Ja bruņniekus šodien te sakausim mēs,/ Tad mieru mūsu tēvzeme baudīs,/ Un kauja šā Mēmeles piekrastē/ Mūsu slavu uz bērnubērniem paudīs!/ Ak, dievi! Jūs redzat: par brīvību,/Jūsu krāšņāko cilvēka balvu,/ Gribam ziedot mēs šodien savu dzīvību/ un noguldīt te savu galvu./Mēs atriebties gribam te uzvijām/ mūsu pretniekiem – krustnešu velniem -/ par mūsu sievām un bērniem, un svētnīcām,/Un par sagrauto pavardu pelniem./Dižais Pērkon! Tu Dievs visu varenais,/ Kas zibšņus met drausmīgā graujā,/Kā priekšā dreb zeme un jūra, un gaiss,-/ Jel palīdzi mums šodien kaujā...”/To sacījis, pavēl tas trimitas pūst,/ un kā viesuls tie krustnešos traucas,/ Daža ķivere plīst jau, daža vāle jau lūst/ Ar jātniekiem kājnieki jaucas./ No leišiem un zemgaļiem ielenkti tiek/ Ordeņpulki tērauda lokā./ Nu, rādi, ko spēji, tu, bruņeniek!/ Lauz ceļu ar zobenu rokā!

      Nonāvējot zirgus, vai tiem iestiegot purvā, bruņotie krustneši kļuva par kājniekiem, kam smagās bruņas turklāt arī traucēja bēgt.

     Vēstures pētnieku vidū nav vienprātības par kaujas norises vietu – vieni apgalvo, ka hronikās minētā Saule ir Vecsaule netālu no Bauskas, pēc otras daļas domām – minētā vieta ir Šauļi Lietuvā. Lai arī vēstures hronikās informācija par minēto notikumu nav pilnīga, ir skaidrs, ka lietuvieši un zemgaļi cīņā pret krustnešiem apvienojās arī citās kaujās. Kādas bija kaujas sekas? Pēc ordeņa sakāves pret vāciem sacēlās sāmsalieši, prūši, zemgaļi un kurši. Livonijas stāvoklis bija katastrofāls – bija apdraudēti tās kolonizācijas plāni! Nākošās divas desmitgades zemgaļiem pagāja mierīgi, jo vāci dziedēja rētas. Pareizs ir vēsturnieka spriedums: „Ja pēc Saules kaujas uzvarētāji … būtu devušies pret vācisko Livoniju, pēdējā droši vien beigtu vilkt elpu, mazākais, uz kādu laiku. Tikai šādas tālredzības uzvarētājiem trūka. Viņi apmierinājās ar panākumiem kaujas laukā. Viņu karavīri izklīda pa mājām.”

      To, kuri apzinās sevi kā baltu pēctečus, rokās ir pašapziņa, no kā veidojas patriotisms un lielā mērā baltu tautu nākotne. Šīs rokas Lietuvas un Latvijas pilskalnos vienlaicīgi iededz Baltu vienības uguni. 

Uldis Punkstiņš